Valērijas Lapiņas dienasgrāmata...

Nr.34

sudrabasparni — Wed, 29 Sep 2010 12:43:51 +0000

Sēžu, domāju… Domāju par visu un neko… Neko negribās, un tai pat brīdī gribās tik daudz ko… Apjukums, cerības, sapņi, mazliet nožēlas un… Un…

Darbs kā jau darbs, strādā, pačalo ar darba kolēgiem un tad grimsti pārdomās par visu un neko…

Vakar atnācu no darba un devos pačučet kādu stundu, jo iepriekšejā naktī neko daudz nebija gulēts, jo tika dzerts alus… Un jā, man arī šovakar gribās alu… Un es nezinu, vai noturēšos un nenopirkšu to…

Vakar darba dienas beigās bija tāda sajūta, kā esam pirtī, jo aizmirsām izslēgt apkuri un jā, atvertais logs neko nemainīja…

Mājās salstu nost… Cilvēki, ja ārzemēs domajat īrēt istabiņu kāda majā, noteikti neņemiet jumtistabiņas, rudenī un ziemā ir auksti… vasarā nežēlīgi karsti… Nu lūk, tad nu iesledzu vakar, lai no rīta bik istaba uzsilst, citādi var nosalst, sevišķi ja taisies uz darbu… Jau paliek aizvien tumšāki rīti… Biki besītis par to, jo ir nejauka sajūta… bet…

Draudzene vakar ņēmās mani audzināt… Protams, kā vienmēr saruna gāja par pasnovērtējumu… Tad nu saņemu šo tekstu un so linku, maybe vēl kādam noderēs, sorry, bet viss ir krieviski ->

На этой страничке я перечислю три первых принципа, которые, возможно, помогут изменить Вашу самооценку уже сегодня и стать более успешным, более уверенным в себе человеком.

# Простите себя за все неудачи и промахи, совершенные в прошлом, и признайте, что они бесценный капитал Вашего опыта, Ваших знаний, которыми можно эффективно пользоваться в жизненных ситуациях.

# Осознайте свои достижения, победы, успехи, сколь бы малыми они на первый взгляд ни казались. Может быть, вам захочется даже завести дневник, в который Вы начнете ежедневно записывать их.

# Постарайтесь больше прислушиваться к собственным потребностям и интересам, не обесценивая их. Они могут послужить мотивацией к вашей деятельности.

Laba lapa meklējama ŠEIT (bet krieviski)

Nu ko, vairak gan neka jauna nav… Ja nu vienīgi tas, kā man trūkst draugu un cilvēku ar ko parunāt… Eh… bet būs labi, es ceru…

Šīsdienas doma -> Всё, что нас не убивает, делает только крепче. (Es ļoti ceru… ĻOTI!!!)

Nr.33

sudrabasparni — Wed, 29 Sep 2010 12:14:42 +0000

nu re, otrdiena… Vakar nepievienoju nevienu ierakstu tikai tāpēc, kā man nebija garastavokļa… Man vakar vispār bija tāda sajūta, kā pasaule ir sazvērejusies…
sodien jūtos jau labāk… Lai gan gulējusi esmu kādas nepilnas stundas… un pamodos trīcot pie visām miesām… bija auksti un es tiesam apdomāju iespēju iegādaties elektrisko sildītaju… Un vēl es domaju par iespeju paņemt pieslegumu, citādi man ar tam priekšampaksas kartēm sanak padarga džīvošanās…

Vakar sazvanījos ar draudzeni Amsterdamā… Viņa 1.decembrī brauks mājās… Parunājām, un viņa saka – negribi braukt mājās decembrī? Nu kaut vai uz divām nedēļām… Pastaigāsimies, smiesimies, raudasim kopā , ka vecajos laikos… Es tev dzīvot mācīšu… Tik jauki bija…

Paskatījos biļetes, padārgas… bet es apmēram izštukoju, kā varu aizbraukt, lieki netērejoties… Lai gan mans tēvs bija TIK jauks un pateica – “Varbūt nebrauc, netērejies, atbrauksi nākamgad!” Eh, kaut ko tādu es negaidīju… Un vispār būs japarunā ar omu, citādi šķiet, kā Tēvam ir uzradusies kāda būtne, kas man noteikti nepatiks! Lai gan, ko es gudri varu di*st, es tāpat nedžīvoju mājās…

Pirms kāda mēneša uzrakstiju sms tētim – “Pasaki omei, kā man pietrūkst viņas skābeņu zupa…” Uz ko dabūju pāris dienas vēlāk atbildi – “Neko no viņas nevar saprast, to saka, ka tā lapu zupa ir apnikusi, te tagad viņai ta pietrūkst…” Es esmu es un no manis neko nevar saprast…

Mjā, lai gan kārtējo reizi aplauzos savā dzīvē un atkal man ir tas fīlīngs – “Dzīve ir sūds…”, un šķiet kā sapņu pilis ir sagruvušas… Tomer nezaudeju smaidu… Ka bija rakstīts vienā gramatā – “Nav ko acis maitat ar raudāšanu…” Tad nu vnk nav par ko raudat… Bet nav jau arī… Un nav par ko skumt… Dzīve ir džīve un nekas nemainīsies tikai tapēc kā es tā vēlos, ir vnk kaut kas jāmaina…

Nu ja, svētdien liku pamatus savai foto sienai… baigi patīk… Un domāju paskatīties kaut kādu galdu, citādi, ja man izdosies uztaisīt to, ko vēlos, man vajadžes darba telpu!

ta kaut kā…

am, āboli ir garšīgi… Un orb tusē jauki cilvēki…

Nr.32

sudrabasparni — Wed, 29 Sep 2010 12:14:01 +0000

Piektdiena… Šodien darba dienu bija javelk, vilku un vēlku cik vien māku to darīt… Jo nav daudz darba ienācies… Un es pat nezinu, ko mēs darīsim nākošnedēļ…

Šodien bija vējains, un es pat no savas somiņas izvilku Tibetiešu šall un aptinu sev ap kaklu! es dievinu šo šalliti! Atceros kā pat to nopirku… Tibetiesu mūki bija Ventspilī, un kā nu sagadījās, kā nē, es tieši biju Latvijā… Nu lūk, kopā ar draudzeni un manu mīļo bibliotekāri devamies uz Mandalas izpostīšanās pasakumu… Man ir sīs mandalas smiltis aŗi mājās ( UK mājās). Stāveju pie mažā Tibetiešu veikaliņa, ieraudziju šo šallīti un… Un man to vienkārši vajadzēja… Draudzene arī teica, lai ņemu, kā arī bibliotekāre… Un e snopirku, ja godīgi, nenoželoju! Un tikko darba kolēģīte jautāja, vai man ir auksti… saku nē, a kas… Viņa – Tu visu dienu esi šallē…

Sestdienu un svētdienu pavadīšu jauki, jāizprintē bildes, tad vēl man vajag aizbraukt uz centru, iemaldīties vienā veikaliņā!

Man pēdejās dienas visu gribās oranžu – tagad saprotu kapēc… Jo atradu atbildīti šajā lapā -> par čakrām

Vakar iepirkos uz 5 mārciņām, un man ir pārtika uz 2,5 dienām un mineralūdens trim dienām! Diezgan izdevīgi!

Ja godīgi, man nav ko stāstīt… Man vēl jātiek pašai ar sevi skaidrībā… to nu darīšu pa brīvdienām…

Jauku Jums nedēļas nogali nejauceņi! Nedariet blēņas… Man jūsu pietrūkst nedēļu nogalēs… Eh…

Nr.31

sudrabasparni — Wed, 29 Sep 2010 12:13:07 +0000

Pusdienas paēstas… notiesaju aŗi bananu, ko no rīta paķēru uz darbu! Nekā jauna nav. Laika apstākļi Mančesterā ka jau ierasts – apmācies, pelēks un tāda sajūta, kā gatavojas uz lietu… Īstenībā gribētos lietu… Tapat ka no ŗīta ejot uz darbu izbaudīju sīkas ūdens pilītes, jo smidzināja… Vienīgi nebiju laimīga vienā mirklī, kad raudzījos pilsetas ielās ar pilītem noklātu stikliņu palīdzību… Nepatīk man brilles… Kāpēc gan mana redze ir sabojājusies? Ai, ko nu par to… Tapat neko nemainīsis…

Šodien spiedzu un pīkstēju darba… jo atvēru mapi un taja bija miris zirneklis…Man ir paniskas bailes… Manis pēc tas var būt miris vai džīvs, riebeklība totālākā…

Vakar atnācu mājās, kā jau vienmēr rutīna – teja, pārģērbšanas, vakariņas, TV, duša, ierapos gulta un iesāku čata māsiņai rakstīt vēstulīti… bet nenobeidzu… Izdomāju, kāturpinasu citreiz… Beidzot ķeros klāt arī savas dienasgramatas rakstīšanai, sen nekas nebija tajā rakstīts… Uz rakstioju visas domas, pārdomas un sajūtas, kas pēdejās dienās mani nomāc… Un ja, vakar izdomāju, kā tomēr atkal neēdīšu gaļu… Man tāda sajūta, kā no gaļas palieku aizvien lielāka un lielāka… Kad neēdu gaļu, viss bija kārtībā… Eh…

Beidzot tiku vaļā no viena e-pasta… nacas ņemt palīgā tanti Google, citādi enzināju, ka pareizi to izdzēst… Sievietes un viņu bezpalīdzība…

Ta, kā vakar nedrīksteja taisīt manikīru, joprojam staigāju ar nodrupušu nagulaku, prieks vien par to, kā ta ir caurspīdīga, un uzmetot acis, nevar tā pamanīt…

Nu ja, laikam jaizskaidro, kapēc atkal ierakstam ir Nr.1 klāt… sāku kārtējo reizi no gala… Zinu, jau zinu… Man bieži vien nesanāk iesakto nobeigt… Bet, es esmu es, un tur neko nevar padarīt! Nu ja, kad būš majas lapa pabeigta, tad likšu tur, bet, domāju, kā iekopēšu arī šeit visu… Vismaz tik ilgi, kamēr ORB turēsies virs ūdens…

Pirms tam, nekad nebiju lietojusi ķermeņa skrubīti, man bik problematiska āda, tā ir sausa, un arī ar tādu, interesantu krāsu… Manas rokas klāj sīki, sarkani punktiņi, nereti man jauta, vai gadījumā neskuju rokas… Nē, neskuju, nekad neesmu to darījusi un nedarīšu…

sodien esmu garlaicīga… Pat pati priekš sevis… Neatceros nevienu jauku notikumu no savas pagatnes… Un jā, šodien bērnības draudzenei dzimšanas dieniņa… Aizsūtiju kartiņu pirms kāda laiciņa, ceru, kā viņa to saņēma…

Skatos, aizvien mazāk un mazāk interesantu blogu paliek… Eh…

Lai kā arī būtu, lai Jums jauka šodiena… iešu pameklēt kaut ko, kas piesaista uzmanību…

Am, un jā, ja nu gadijumā kāds var aizdot līdz nākamas nedēļas trešdiena 2Ls (man tos vajag uz viena konta uzmest), tad padodiet ziņu privāti! Būšu neizsakāmi pateicīga…

Paziņojums…

sudrabasparni — Thu, 23 Sep 2010 12:28:11 +0000

ja nu gadijuma kādu interesē… Blogu/dienasgrāmatu pārceļu uz ORB un draugiem.lv profila dienasgramatu… Sorry, tauta… ja vajag linku atrakstiet uz e-pastu!

Nr.30

sudrabasparni — Mon, 20 Sep 2010 12:52:59 +0000

Nu lūk… Jau vairka kā nedēļa ir pagajusi, kopš mana pēdejā ieraksta… Nerakstiju trīs iemeslu dēļ :
a)   Man bija pārāk labs garastavoklis.
b)   Tad kaut kad mans grastāvoklis sabojājās
c)   Un jā es vnk negribeju neko rakstīt…

Nekā jauna manā dzīvē nav. Darbs, mājas, darbs… Pagaišējo ceturtdien biju slima, nebiju darbā, jūtos kā izdirsta krizdole. Visu ceturtdienu noguleju gulta, septiņos piecēlos, lai kaut ko ēst uztaisītu…

Nu jā, vienīgi pagaišnedēļ man nāca divas jaunas atklāsmes –
a) lielākā daļa vīriešu ir idioti (visi jau nav, bet daži eksempāri), sevišķi tas vērojams manā pagātnē…
b) Dažos aspektos no Latvijas vēl nav aizgājuši padomju laiki…

Un runajot par atklāsmi nummur divi… Tatad stāsts ir tāds, vienam vilvēkam vajag ieteikuma vēstuli no iepriekšēja darba devēja. Tātad ieteikuma vestule (Reference letter) nu nekādā gadijuma nav Izziņa. Izziņu vajag parsati tad, kad Tu strādajot izdomā ņemt kredītu, un tad Tev jāuzrāda šī Izziņa bankā vai kur citur… Rekomendācijas vēstuli, kas īstenībā ir tā pati Izziņa raksta tad, kad Tu vairs nestrāda uzņēmumā un šo vēstuli Tu uzrādi nakamajām darba devējām. Protams, šajā Izziņas veida par Tevi tiek aizlikts labs vārds. Īsi sakot, Eiropas savienībā dara tā! Latvijā vnk uzrakaksta standarta Izziņās tekstu no serijas – Jānis Pētersons (p.k. – 110286-11694), strādāja no 1.novembra 2008 gada – 1. decembrima 2010 gada, uzņēmumā „Latvijas vīndari”, Ieņemamais amats – apkopējs.

Diemžēl šādu tekstu jau sen neraksta nekur eiromā, ak nē, mūsu jaukajā Latvijā raksta gan. Es labs cilvēks būdams, uzrakstiju šo rekomendācijas vēstuli ( nu labi mana darba kolēge angliete to uzrakstija), ieliku visu, nomainamo tekstu iezīmēju roza krasā. Un nosūtīju. Bet nē, man bez maz vai iespļāva sejā un palūdza, lai iztulkoju līdžīgu tekstu, kas rakstīts par Jāni Pētersonu. Īsi sakot PSC… esmu ŠOKĀ…

Vai tiešām vēl kāds raksta tik īsi un stulbi, kā padomju laikos???

Nu jā, jābeidz cepties un japastāsta par vēl dažam jaukām un ne tik jaukam dzīves niansēm…

Septembra mēnesis mani piebeigs, TIK daudz dzimšanas dienas un vārda dienas… Es nepaspēju noformēt laicīgi visas apsveikumu kartītes un respektīvi daži (kam būs dzimenītes mēneša beigās) saņems savas kartītes ar nelielu novēlošanos…

Sorry…

Nu ja, trešdien jūtos kā izdirsta krizdole, vilku dienu, jo bija jāpabeidz viens darbs un es īsti negribēju ņemt brīvu, jo par brīvdienam nemaksa… Tad nu sēdeju darbā… Kā arī, pusdienlaikā izdomāju aiziet nopirkt termometru… Kas maksája manuprat katostrofāli daudz… £9 , nu neko, ko vajag, to vajag… bet biki bija ta, ká bija, pirkt, sevišķi tādēļ, kā Īrijā es biju nopirkusi par 5-iem eiro… nu lūk, bet tā, kā man mana Īrijas termometra vairs nav, bija jāpērk jauns…

Visu nedēļu gaidīju vēstules… Biju makten priecīga saņemot gaiši zaļu aploksnīti ar biezu vēstulīti un jauku atklatnīti no Daniēlas… Izlasiju vakara pirms gulētiešanas, un nakamajā dienā saku rakstīt atbildīti… Vienīgi tikai šodien iemetīšu…

Piektdien saņēmu vēl vienu vēstulīti no čata māsiņas…

Eh, es dievinu vēstules…

Nu lūk… tā kaut kā man neinteresanti pa šo laiku ir gājis…

Sēžu un domaju – vajadžetu no paris e-pastiem atbrīvoties (adresēm) citadi man pārak daudz… Am, nu jā, kaut kāda brīdī es vēl paspēju paspēlēt boulingu ar draugiem, un nolauzt nagus! Tikai es varēju cerēt, kā nagi nenolūzīs… Nu jā un kā vienmēr alus, daudz, daudz alus… Nezinu kapēc man garšo Carlsberg…

Pru, es nezinu vai lasi, bet… Aizvakar skatījos kurjozos video, un tur rādija Dānijas karalieni… Viņā gāja pa kuģa klāju, māja visiem un tad pēkšņi ieskrēja kuģa vantī (nezinu vai pareizi nosaucu to lietu) !

Nu lūk, tan u man ir gājis… Ok, par internetbanku un nedienam ar naudas pārskaitīšanu uz LV! Eh…

p.s. – sorry par grmatikas kļūdam, man nav laika tās tagad labot!

Cilvēks ir laimīgs…

sudrabasparni — Wed, 08 Sep 2010 09:46:50 +0000

Pirmo reizi publicets ieks www.fotoblog.lv (13.01.2009)

Domājot par to, kas gan ir cilvēciskā laime!Šis dzejolis parāda manuprāt būtiskāko, jo vai tad naudā slēpjas laime?

Laimigs ir cilvēks,

Ja viss tam ir dots

Darbs, mīļas mājas

Un mīlas avots..

Laimīgs ir cilvēks,

Ja laime tam spīd

Laima tam smaida

Un izpalīdz….

Laimīgs ir cilvēks,

Ja radiem un draugiem

Viss visksmīgi ir!

Cik maz gan vajag, lai

Cilvēks ir laimīgs….

Dzekolis & foto by me… (ūdenszīme no fotobloga, jo nevarēju flešā atrast bildes oriģinalu, bet gribējas paturēt bildi, kas bija ielikta pie šī dzejoļa no paša sākuma… )

Regīnai…

sudrabasparni — Tue, 07 Sep 2010 07:46:42 +0000

Tu ienes gaismu mūsu dzīvēs

Liec smaidīt arī tad,

Kad as’ras birst

Tu esi gaisma,

Saules stariņs,

Kas glāsta, priecē,

Liek mums smiet

Tu esi draugs, padomdevējs, mūza

Tu esi Tu, un

Tevi nevar nemīlēt…

—-

Tā, kā man nebija sanācis Tevi kārtīgi apsveikt dzimšanas dienā, vārda dienu palaist garām nevaru. Droši vien, ja laicīgi būtu pajautajusi Tavu adresi, es Tev izsūtītu kādu jauku atklatnīti… Bet, tā, kā savādak es Tevi apsveikt uz doto mirkli nevaru, sveicu Tevi vārdiņa svētkos šeit…

Regīna, man Tev jāsaka – LIELS PALDIES, par visu to, ko esi ienesusi manā dzīvē. Par dzeju, par skaistajām fotografijam, kas vienmēr iepriecina un liek smaidīt, par gaišajam domam un padomiem…

Tavs dzīvesprieks apbur, Tava dzeja vienmēr atmodina fantāziju, bet fotografijas liek no jauna izgaršot un izvērtēt dzīvi…

Paldies, ka esi…

Un vismīļākie sveicieniņi vārdiņa svētkos…

—

Dzejolis & Foto by me…

Nr.29

sudrabasparni — Mon, 06 Sep 2010 13:16:11 +0000

Šodiena… Darbs, kā darbs, lai gan nezināmu iemeslu dēļ strāt ne pavisām negribās… Pusdienas jau paēstas… Beidzot šodien sarakstijos ar māsu, pēc ilgiem laikiem… Man īstenībā viņas pietrūkst… Eh…

Nopirku viņai atklātnīti, īstenībā šomēnēs ļoti daudziem man mīļiem cilvēkiem ir dzimšanas dienas, jau sarakstiju pāris apsveikuma kartiņās, vēl vajadzēs nopirkt atklātnītes, ko sūtīšu pārējiem šī mēneša gavīļniekiem…

Ziniet, man pēc piektdienas aizvien vairak sāk šķist, kā cilvēki ir idioti, nē, nē, ne visi, bet lielākā daļa… Noskatijos video ar meiteni, kas kucenus met kā akmeņus upē, dzīvus kucenus… Tas izskātijās TIK zvērigi, un skumji… Nevaru īsti aprakstīt savas izjūtas…

Un jā, otrs iemesls, kapēc es sāku domat kā cilvēki ir idioti, sarunājos ar draudzeni, arī ar māsu un jā izlasīju dažus blogus… Ir tāda sajūta, kā cilveki joprojam domā, kā izkāpjot Lielbritānijā no lidmašīnas laukā katram tiek piešķirts darbs, ar samaksu, kas ir bez maz vai trīs tūkstoši mēnesī… Nav cilvēki šeit viss tā, kā Jūs iedomājaties, nav!!! Te ir jāstrāda, dažkārt jāpacieš neizsakami pretīgas lietas, jācensas panakt kaut kādu stabilitāti… Ir grūti… Un ja, lielakoties strādāt fabrikās nav nemaz TIK viegli, kā daudzi iedomājās…

Skatoties REX bildes albūma ar nosaukumu „Meža etīdes”, man pratā radās šis dzejas rindas…

Tur, kur dzeltenas gailenes dzimst
Tur, kur zvēri sarunajās
Tur, tikai TUR, Tu sajūties brīvs,
Tikai mežā Tu vari būt dzīvs…

Bildes ir tiešām burvīgas, un jā, REX pati par sevi spēj apburt…

Nekā jauna man nav, viss pa vecam… lai gan garastavoklis ir pazudis, un rakstīt vispār neko negribās, nevaru neielikt šodienas blogu… ceru, ka viss mainīsies… Pietrūkst saules, siltuma un jā – laika… Laika sev… ;(

p.s. – joprojām bez lietussarga! Un jā, bez sejas krēma, bet ar saplaisājušu lūpas kaktiņu, kas sāp, un es nu līdīšu tantes google padusē un klausīšos viņas stāstu par to, kādu iemeslu dēļ lūpu kaktiņi plaisā…

JAUKU VAKARU…

bilde no googles, kā vienmēr…

Tieksme pirkts…

sudrabasparni — Fri, 03 Sep 2010 08:22:37 +0000

Kārtejo reizi pārliecinos, kā ar mani viss nav kārtībā… Vakar devos uz dušu, protams , jāsaliek maisiņā bija visas nepieciešamās lietas, švammīte, dušas želeja, sampūni… Un, ziniet, man ir trīs dusas želejas, divas no tām ir jaunas, kuras iegadajos nu jau nedeļu atpakaļ… Protams, man vēl joprojam nav beigusies veca dušas želeja… Stāveju un domaju, domaju par to, ka man ir tieksme pirkt, pirkt arī tad, kad neko nevajag… Ja godīgi, vakar smērejot rokas ar Dove kremu, jau sēdeju un sapņoju par to, kā iegādāšos sev jaunu, un noteikti citas firmas, jo man nepatīk īsti šī rokukrēma smarža…

Man tiešam ir tieksme pirkt, vēl aizvakar domāju, kā jānopērk jauns šampūns un kondicionieris, jo tagadējais drīz beigsies, tas nekas, kā vēlak secināju, kā šis „drīz” tik ātri nepienaks, un jaunu šampūnu man labi jā pec divām nedēļām vajadzēs…

Es piemēram varu gada vidū jau sākt sapņot par jaunu dienas plānotaju, un arī tas ir tieši tad, kad to nevajadzētu darīt!

Oma vēl smējās, kā man ir somiņu slimība, manā skapī Latvijā bija kādas 15-20 somas (bija, jo man ir māsa, kas uzskata, kas mans, tas viņas), dažādas, lielas, mazas, sarkanas, melnas, ādas, dermantīna un auduma… Un, neskatoties uz to, kā man bija somas, es tik un ta ik pa laiciņam kādu nopirku… Nu labi, uz doto brīdi man ir tikai trīs somas, no kuram viena jau ir tik nolietota, ka pēc tās kauc miskaste… bet, man tā ir TIK mīļa… Es pat tiku viņu pazaudējusi un veiksmīgi atguvusi, ar visu saturu, protams, tikai no maka tikai pazuda nauda…

Eh… Lai nu kā, ar manu pirkšanas kāri vajadzētu sākt cīnīties… Un es to ceru veiksmīgi izpildīt… Citādi pasūtīšu no amazon.co.uk vēl kādas desmit grāmats, no etsy jaunu somu un sēdēšu gulta ar pašapmierinātu sejas izteiksmi…

Eh…

Lai kā arī būtu, šodien ir pēdejā šīsnedēļas darba diena… Sestdien paredzēts celties agrāk, jo man jaaiziet uz banku, nomainīt nummuru, citādi nevaru izmantot internetbanku… Un, jā, man jāaziet uz pastu… citādi te dažiem esmu parada pāris vēstules…

Lai jums jaukas brīvdienas…

P.S. – Iepērcieties un tērejiet ar apdomu…