nu re, otrdiena… Vakar nepievienoju nevienu ierakstu tikai tāpēc, kā man nebija garastavokļa… Man vakar vispār bija tāda sajūta, kā pasaule ir sazvērejusies…
sodien jūtos jau labāk… Lai gan gulējusi esmu kādas nepilnas stundas… un pamodos trīcot pie visām miesām… bija auksti un es tiesam apdomāju iespēju iegādaties elektrisko sildītaju… Un vēl es domaju par iespeju paņemt pieslegumu, citādi man ar tam priekšampaksas kartēm sanak padarga džīvošanās…
Vakar sazvanījos ar draudzeni Amsterdamā… Viņa 1.decembrī brauks mājās… Parunājām, un viņa saka – negribi braukt mājās decembrī? Nu kaut vai uz divām nedēļām… Pastaigāsimies, smiesimies, raudasim kopā , ka vecajos laikos… Es tev dzīvot mācīšu… Tik jauki bija… 
Paskatījos biļetes, padārgas… bet es apmēram izštukoju, kā varu aizbraukt, lieki netērejoties… Lai gan mans tēvs bija TIK jauks un pateica – “Varbūt nebrauc, netērejies, atbrauksi nākamgad!” Eh, kaut ko tādu es negaidīju… Un vispār būs japarunā ar omu, citādi šķiet, kā Tēvam ir uzradusies kāda būtne, kas man noteikti nepatiks! 
Lai gan, ko es gudri varu di*st, es tāpat nedžīvoju mājās…
Pirms kāda mēneša uzrakstiju sms tētim – “Pasaki omei, kā man pietrūkst viņas skābeņu zupa…” Uz ko dabūju pāris dienas vēlāk atbildi – “Neko no viņas nevar saprast, to saka, ka tā lapu zupa ir apnikusi, te tagad viņai ta pietrūkst…” Es esmu es un no manis neko nevar saprast…
Mjā, lai gan kārtējo reizi aplauzos savā dzīvē un atkal man ir tas fīlīngs – “Dzīve ir sūds…”, un šķiet kā sapņu pilis ir sagruvušas… Tomer nezaudeju smaidu… Ka bija rakstīts vienā gramatā – “Nav ko acis maitat ar raudāšanu…” Tad nu vnk nav par ko raudat… Bet nav jau arī… Un nav par ko skumt… Dzīve ir džīve un nekas nemainīsies tikai tapēc kā es tā vēlos, ir vnk kaut kas jāmaina…
Nu ja, svētdien liku pamatus savai foto sienai… baigi patīk… Un domāju paskatīties kaut kādu galdu, citādi, ja man izdosies uztaisīt to, ko vēlos, man vajadžes darba telpu!
ta kaut kā…
am, āboli ir garšīgi… Un orb tusē jauki cilvēki…
